Šī vakara temats skan: Atgriešanās un ticība. Šovakar pārdomāsim par sekojošo jautājumu: Kas ir īsta ticība un kā viņu iegūt?

Mūsu tekstā Pāvils saka uz Efezas veciem:”Apliecinādams tiklab jūdiem, tā arī grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu”, un iepriekšējā pantā viņš lieto izteicienu:”Es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu”. Šis ievērības vērtais izteiciens nozīmē, ka Pāvils kā īsts un patiess taisnības sludinātājs pasludināja visiem neviltotu patiesību. Viņa sirdī dega svēta uguns. Daudz tādu evaņģēlija sludinātāju nav, to mēs visi zinām. Dažs sludina tikai dažas Bībeles mācības, citas atmet. Katra cilvēka dzīvē sastopami daži tumši punkti un sāpīgas vietas, pie kurām nedrīkst pieskarties. Tādēļ ir, piemēram, tik maz sludinātāju, kuri uzstājas pret tabaku, jo daudzi viņu draudzes locekļi un nereti arī viņi paši nespēj un negrib no šīs ļaunās saistības atsvabināties. Sevi atvainodami, tie saka:”Daudzi tad piedauzīsies.” Bet tas neko nekait. Tāpēc mēs esam patiesības sludinātāji. Tā klājās Jānim Kristītājam, kurš neko nebēdādams pasludināja ļaudīm Dieva uzdoto vēsti. Zināms, Jānis dabūja lielu algu par savu sludināšanu: viņam nocirta galvu. Mīļie brāļi un māsas, labāk ir galvu pazaudēt un sacīt patiesību, nekā būt ar pilnu kabatu un būt nepatiesam.

Kāds stāvoklis bija tai pilsētā, kad  Pāvils to pirmo reizi apmeklēja? Viņš atrada tur dažus jaunos kristīgos, kuriem bija tāds nosaukums bet tiešamībā (patiesībā) tie vēl nebija ar Svēto Garu piepildīti. Tā dažs bijās ar saviem brāļiem kādu nopietnu un atklātu vārdu pārrunāt par šiem nopietniem punktiem.

Pāvils nāk nebīdamies:” Bērni, kas jums trūkst? Jūs man izliekaties tādi savādi. Vai jūs Svēto Garu esat dabūjuši, kad tapāt ticīgi? Tā bez likumdošanas viņš gāja taisni uz savu mērķi, un sekas bija- varena garīga pamošanās Efezā.

Tagad esam nonākuši pie mūsu mācības galvenā punkta, ko apustulis Pāvils kā patiess taisnības sludinātājs ļaudīm sludināja. Kas tas bija, ko Pāvils visur, kur vien uzturējās, ļaudīm teica? Pirmais, ko viņš visvairāk uzsvēra, nebija ticība. Mūsu protestantiskā baznīca ir tizla palikusi, tādēļ, ka viņa pazaudējusi Dieva kārtību. Viņa ir nostādījusi ticību nepiederīgā vietā, caur ko atnesusi lielu postu. Cilvēku dvēseļu izglābšanai vajadzīgas divas lietas: pa priekšu nāk atgriešanās pie Dieva un tad tikai nāk ticība, savienota ar ticības darbu.

Tāda ir Dieva kārtība. Šo kārtību apgriezt ir- liela netaisnība un tas var radīt visļaunākās lietas. Kad es vakarā pāreju mājā un gribu durvis atvērt, bet apgrieztu atslēgu bāžu slēdzenē, tad varu visu nakti tā velti pūlēties un man neizdosies durvis atvērt. Atslēga jālieto pareizi. Tas ir vienkāršs un ikdienišķs piemērs. Bet, kad Dievs ir noteicis vienu kārtību, tad mums jārīkojas pēc tās. Tādēļ es nevaru pa priekšu uzaicināt: ”Ticiet tikai!” Tādai sludināšanai nebūtu nekāda nozīme. Tik pat labi es varētu ellē tiem pazudinātiem un velniem sludināt:”Ticiet Dievam un svētām lietām!” Viņi jau sen tām tic. Velns vēl nekad nav ateists bijis, viņš vienmēr ir bijis Dievam ticētājs.

Neviens nav Bībelīgu ticību ieguvis, kurš papriekš nebūtu Bībelīgi atgriezies. Kas dzīvo grēkos un neatgriežas, tam neiespējams iegūt patieso svētu darošo ticību.

Atceros vecu krievu kundzi. Priekš vairākiem gadiem tā nākusi pie Tā Kunga, bet ne pa pareizu ceļu. „Kā tas nākas”, tā man jautāja šī cienīgā, pie ķeizara galma augstu vietu iemantojušā kundze, „Ka es nemaz nejūtu īstu prieku?” Mans pretjautājums skanēja:” Kā tad jūs nācāt pie ticības?” Viņa pastāstīja, ka ticis apgalvots: ”Jums nevajag nekā sevišķa darīt; jums tikai vajag ticēt un pieņemt To Kungu.” Mīļie draugi, gluži tik vienkārša tā lieta nav. Vispirms vajag atgriezties no grēkiem un notikt pilnīgai pārmaiņai mūsu iekšķīgā cilvēkā.

Šī atgriešanās var parādīties divos veidos. Pirmkārt: jāatstājas no grēkiem un no sirds jānožēlo visi ļaunie darbi mūsu iepriekšējā dzīvē. Vienkāršie ļaunie darbi ir zināmi kā: rīšana un plītēšana, zagšana, laulības pārkāpšana, lamāšanās, lādēšanās utt. Citādai jātop tavai privātai, laulības un veikala dzīvei, fabrikā, uz ielas un citur. Ja tu gribi iegūt dzīvu darošo ticību, tad tev vajag vispirms pilnīgi atgriezties no visiem grēkiem.

Otrkārt: atgriezties nozīmē mūsu prāta pārmaiņu, zīmējoties (attiecoties) uz visādiem dzīves gadījumiem, kuri nesaskan ar Svētiem Rakstiem. Mums jāšķiras no visiem ieradumiem un lietām, kas var stāvēt ticības ceļā. Piemēram, labi izglītota, jauna kundze liek lielu svaru uz skaistām drēbēm un greznumiem un tiem pieķeras ar sirdi. Tas ir pret Svētiem Rakstiem. Ja kāda māsa šai ziņā savas paražas negroza, bet grib atgriezties tikai no citām lietām, tad viņa gan iegūs ļoti aprobežotu ticību, tā puslīdz piemērotu viņas nepilnīgai atgriešanai. Bet Svētā Gara kristību viņa nedabūs.

Pazīstamais evaņģēlists Finejs stāsta uz šo zīmējošos (attiecināmu) piedzīvojumu ar kādu amerikāņu kundzi. Šī kundze apmeklēja dievkalpojumus un gribēja katrā ziņā piedzīvot Svētā Gara piepildīšanu. Šaubīšanās brīžos viņa bieži jautāja savās lūgšanās:”Ak Kungs, kur iemesls, ka es netopu piepildīta ar Svēto Garu un spēku?” Tad Dieva Gars uzrādīja, ka viņas dimanta rota ir tas kavēklis. Ar šo rotu viņa ļoti lepojās un bija tai pieķērusies no visas sirds. Tiklīdz šī kundze nāca pie tās atziņas, viņa izrāva šo rotu no matiem un iesvieda kaktā.

Nost ar visu, kas Svēto Garu varētu aizkavēt! Tikko viņa to bija izdarījusi, tad pār viņu nāca Dieva spēks. Viņa tapa kristīta ar Svēto Garu. Mīļais brāli, tikai no tevis vien atkarīgs tas, ka tu par maz no Dieva saņem, ka tava dzīve sekla. Vaina ir – nepilnīga atgriešanās. Tāpēc arī ir tik maz spēka cilvēku, kuri stāv ar Dievu dzīvā sakarā. Tu esi tik pilns no sevis paša, tev ir tik daudz ko darīties ar tavu mazo personību, tev tik daudz prāts aizņemts, ka tu netiec pie miera.

Tūkstošiem ļaužu Berlīnē tūlīt atgrieztos no grēkiem, ja viņi tikai vienu dienu mierīgi apsēstos un paņemtu Bībeli rokās. Ievērojot sekojošo: rītos, kad jūs pieceļaties un nometaties pie savas gultas ceļos, ar cik maz minūtēm lūgšanās jūs iztieciet priekš tās dienas. Cik nepilnīgi un cik sekli savā iekšējā dzīvē ir lielākā ļaužu daļa, ka viņi apmierinās ar mazāk kā vienu minūti lūgšanās klusībā pie Tā Kunga kājām. Daudz svarīgāk tiem liekas rīta laikraksti, tualetes piederumi, kafija; un tad tie dodas darbā, jo neesot vairāk vaļas. Tā paiet diena pēc dienas. „Pazīsti pats sevi!” tā saka vecais grieķu filozofs Sokrāts. Savādi tas ir, bet tomēr patiesi, ka lielākā ļaužu daļa paši sevi visos dziļumos nepazīst un tāpēc tiem uznāk daži pārsteigumi. Tomēr notiek arī, ka Dievs dažreiz caur Savu Vārdu apgaismo tumšo sirdi un tai top dota izdevība,- sevi kaut cik pazīt un izbeigt veco, nederīgo dzīvi.